Fraktāļu formu īpatnības arvien biežāk
izpaužas modernajā tēlniecībā.
Iespaidojoties no ekspresionisma un
Dž. Polloka glezniecības, 20.gs.
60-tajos gados rodas difūzais stils,
pie kā pieder arī N. Kricke. Mākslinieki liek dabas formās vīties tēraudam, alumīnijam un citiem nepakļāvīgiem materiāliem. Tēlniecības formas atgādiana fraktāļu pasauli, taču
stieples, drātis, metāla stienīši, ar
kuriem strādā Kricke, saglabā savu nepakļāvību, rādot haosu un
pašlīdzīgu atkārtošanos, taču
ne vijīgumu.